Cesija. Mazāk zināmi juridiskie aspekti
Ikdienas darījumu pasaulē ar jēdzienu cesija tiek saprasta prasījuma tiesību nodošana/atdošana no vienas personas citai, kas arī kopumā atbilst šī jēdziena juridiskajai izpratnei. Proti, Civillikumā aprakstot cesijas darījuma sekas, norādīts, ka cesionārs var no cesijas brīža darboties ar kreditora tiesībām un uz šā pamata rīkoties ar prasījumu, cedēt to savukārt citam un izlietot to pret parādnieku. Un tieši tamdēļ, ka cesijas pamatjautājumu vispārīgais regulējums saimnieciskās darbības veicējiem varētu būt pietiekami labi zināms, šī raksta mērķis ir vērst lasītāju uzmanību uz atsevišķiem aspektiem jeb juridiskajām niansēm, kuru nezināšana vai pietiekama neievērošana varētu radīt nelabvēlīgas vai vismaz negaidītas sekas cesijas līguma parakstīšanas gadījumā.
Vispirms svarīgi zināt, ka saskaņā ar Civillikuma 1800.pantu cesijas līguma noslēgšanas gadījumā cesionāram pāriet tikai konkrētais (cedētais) prasījums/-i, nevis pati līgumiskā saistība kā vienots veselums. Un, lai arī vairumā gadījumu šim aspektam ir vien juridiski teorētiska nozīme, praksē ir gadījumi, kad šīs teorijas zināšanas var izrādīties būtiskas, lai izvairītos no līgumslēdzējpušu domstarpībām nākotnē. Piemēram, situācijā, kad iesaistīto komersantu patiesais mērķis ir visas līgumsaistības, nevis atsevišķa prasījuma nodošana, atbilstošāk būtu slēgt pārjaunojuma, nevis cesijas līgumu.
Tāpat svarīgi saprast, ka prasījuma atdošana bez atlīdzības jeb bezatlīdzības cesija pēc savas juridiskās un ekonomiskās būtības veido acīmredzamu līdzību ar dāvinājumu. Tāpēc, pat neraugoties uz faktu, ka Civillikums neparedz noteikt cesijas maksu kā obligātu darījuma sastāvdaļu, lai cesijas līguma puses izvairītos no potenciāliem strīdiem, kuru ietvaros nodokļu administrācija slēgtajam cesijas darījumam piemēro dāvinājuma līgumam paredzētu nodokļu režīmu, vai cedenta kreditori, pamatojoties uz Civillikuma 1927.pantu, savus prasījumus vērš tieši pret cesionāra (apdāvinātā) mantā ietilpstošo “atdāvināto prasījumu”, slēdzot bezatlīdzības cesiju, nepieciešams rūpīgi apsvērt, vai bezatlīdzības cesija patiešām ir optimālākais darījuma risinājums.
Visbeidzot, lai arī Civillikuma 1798.pants cedējamo prasījumu apraksta iespējami plaši, paredzot, ka par cesijas priekšmetu var būt visādi prasījumi, vienalga, vai tie izriet no līguma, vai no neatļautas darbības, starp tiem arī tādi, kuriem vēl nav iestājies termiņš, kā arī nosacīti un pat nākami un nedroši, pastāv arī atsevišķas prasījumu kategorijas, kuru cedēšana nav atļauta, proti:
- cedēt nedrīkst prasījumus, kuru izlietošana, vai nu pēc līdzēju vienošanās vai pēc likuma, saistīta ar kreditora personu (Civillikuma 1799.panta 1.punkts);
- prasījumi, kuru saturs ar to izpildījumu kādai citai personai, bet nevis īstajam kreditoram, pilnīgi pārgrozītos (Civillikuma 1799.panta 2.punkts).
Un, lai cesijas praktiķi cesijas līgumu spētu noslēgt arī par iepriekš minēto kategoriju prasījumu nodošanu, svarīgi saprast, ka no juridiskā viedokļa šāds cesijas līgums būs klasificējams kā spēkā neesošs no tā noslēgšanas brīža. Un, tieši atsaucoties uz iepriekš citēto Civillikuma 1799.panta 2.punktu un 1414.pantu par darījumu spēkā neesamību, Augstākās tiesas Senāta Civillietu departaments savā 28.03.2007. spriedumā lietā Nr.SKC-203 atzinis, ka, piemēram, prasījuma par neapmaksātā pamatkapitāla samaksu cedēšana nav iespējama, ievērojot, ka pamatkapitāla apmaksas mērķis ir šīs naudas summas nonākšana konkrētās sabiedrības rīcībā, nevis tās nonākšana pie jebkuras trešās personas. Attiecīgi, cesijas līgumu noslēgšana konkrētajā tiesas strīdā tika atzīta par prasījuma tiesību nelikumīgu nodošanu, kas bija patstāvīgs pamats prasības noraidīšanai.
Rezumējot iepriekš minēto, secināms, ka arī attiecībā uz cesijas darījumiem pastāv vairākas juridiskas nianses, kuru zināšana un apsvēršana pirms katra konkrētā cesijas līguma noslēgšanas var palīdzēt situācijā iesaistītajām personām izvairīties no nelabvēlīgām vai vismaz iepriekš neparedzētām sekām cesijas līguma parakstīšanas gadījumā.
Kontakti
