Vai savu taisnību tiesā iespējams pierādīt arī bez līguma oriģināla?
17/03/24
Dzīvē gadās visādi un arī dokumentu oriģināli nozūd. Piemēram, pie personas kādreiz ir atradusies pirms desmit gadiem noslēgta un joprojām spēkā esoša līguma parakstīts oriģināls, tas ir kādreiz ieskenēts un saglabāts nolasāmā formā, bet nu jebkādu apstākļu dēļ vairs nav pieejams.
Ja par minēto līgumu izcēlies strīds, personai, kura apsver domu vērsties tiesā, varētu rasties šaubas par to, vai nespēja uzrādīt tiesai līguma oriģinālu liegs iespēju pierādīt savu taisnību. Tomēr arī šādos gadījumos, ja personas rīcībā ir pierādījumi par līguma noslēgšanas faktu un tā saturu, izredzes panākt sev vēlamu rezultātu tiesā saglabājas.
Civiltiesiskos strīdos pusēm ir pretējas intereses un viedokļi, un katra puse cenšas pārliecināt tiesu par noteiktu tiesisko attiecību un juridiski nozīmīgu faktu esamību vai neesamību. To var panākt tikai ar pierādījumiem un pierādīšanu.1
Saskaņā ar Civilprocesa likuma 92. pantu pierādījumi lietā ir ziņas, uz kuru pamata tiesa nosaka tādu faktu esamību vai neesamību, kuriem ir nozīme lietas izspriešanā.
Savukārt Civilprocesa likuma 93. panta pirmā daļa noteic, ka katrai pusei jāpierāda tie fakti, uz kuriem tā pamato savus prasījumus vai iebildumus. Pierādīšanas pienākums gulstas uz prasītāju, kuram jāpierāda tiesību aizskāruma fakts, kas iespējams, tikai pamatojoties uz pierādījumiem.2
Civilprocesa teorijā tieši rakstveida pierādījumus pieņemts uzskatīt par vissvarīgākajiem pierādījumiem.3 Saskaņā ar Civilprocesa likuma 110. pantu rakstveida pierādījumi ir ziņas par faktiem, kuriem ir nozīme lietā, un šīs ziņas ar burtu, ciparu un citu rakstisku zīmju vai tehnisku līdzekļu palīdzību ierakstītas dokumentos, citos rakstos, kā arī attiecīgās ierakstu sistēmās (audio, video magnetofonu lentēs, datoru disketēs u.c.).
Viens no praksē visbiežāk sastopamajiem rakstveida pierādījumiem ir ziņas, kas nostiprinātas dokumenta formā, tajā skaitā rakstveidā noslēgtos līgumos un vienošanās, kurus tiesas procesa dalībnieki iesniedz tiesā, lai pierādītu konkrētu tiesisku attiecību rašanos, pārgrozīšanos vai izbeigšanos.
Tomēr ne visas rakstveidā nostiprinātās un tai iesniegtās ziņas tiesa novērtē kā patiesīgas un izmantojamas par rakstveida pierādījumiem. Tiesas novērtējums ir atkarīgs no vairākiem vērtējamiem faktoriem, tajā skaitā no ziņu rakstveida nostiprinājuma juridiskā spēka.
Saskaņā ar Civilprocesa likuma 111. panta otro daļu rakstveida pierādījumi iesniedzami oriģinālā vai noteiktā kārtībā apliecināta atvasinājuma veidā. Ja to faktu noskaidrošanai, kuriem ir nozīme lietā, pietiek ar rakstveida dokumenta vai cita raksta daļu, tiesai var iesniegt izrakstu no tā. Savukārt saskaņā ar Civilprocesa likuma 111. panta ceturto daļu, ja tiesai iesniegts rakstveida pierādījums atvasinājuma veidā, tiesa pēc lietas dalībnieku motivēta lūguma vai pēc savas iniciatīvas ir tiesīga pieprasīt iesniegt vai uzrādīt oriģinālu, ja tas nepieciešams lietas apstākļu noskaidrošanai.
Tātad, lai gan lietas dalībnieki var iesniegt tiesā arī apliecinātus dokumentu atvasinājumus, tiesa ir tiesīga no iesniedzēja pieprasīt dokumenta oriģinālu, piemēram, ja kāds cits lietas dalībnieks vērš tiesas uzmanību uz šaubām par dokumenta, kura kopija iesniegta tiesā, juridisko spēku. Vienlaikus gan lietas dalībnieka nespējai uzrādīt iesniegtā dokumenta oriģinālu nevajadzētu būt par pamatu tiesai jau iesniegto dokumenta atvasinājumu (kopiju) vispār neņemt vērā.
Pirmkārt norādāms, ka tiesa nevar vērtēt iesniegto dokumenta tikai un vienīgi formāli, bet tai ir tiesības atzīmēt dokumenta trūkumus un klasificēt iesniegto līgumu nevis kā juridiski spēkā esošu dokumentu, bet gan kā tikai rakstveida pierādījumu.
Arī šādā formā iesniegts pierādījums tiesai būs jānovērtē kopsakarā ar citiem lietas materiāliem nevis izolēti.4
Līdz ar to, gadījumos, kad dokumenta oriģināldokuments nav saglabājies, lietas dalībniekam, kurš konkrēto faktu ar dokumentu būtu vēlējies pierādīt, jācenšas tiesai savu taisnību pierādīt ar citiem Civilprocesā atzītajiem pierādīšanas līdzekļiem, piemēram, liecinieku liecībām, paskaidrojumiem utt. Šeit kā vērtīgs pierādījums varētu kalpot jebkurš uz nozaudētā līguma pamata radīts dokuments, piemēram, rēķins, kurā ierakstīts līguma nosaukums un datums, no bankas izprasīts maksājuma uzdevums, kura mērķa sadaļā ietverta atsauce uz līgumu utt. Ar šādu netiešu pierādījumu palīdzību tiesa varētu tikt pārliecināta par to, ka līgums ir bijis noslēgts un puses ir veikušas darbības, kas izriet no līgumā pielīgtajiem pienākumiem un tiesībām. Novērtējot citus iesniegtos dokumentus kopsakarībā ar iesniegto līguma atvasinājumu, tiesa varētu atzīt līgumu par pieļaujamu rakstveida pierādījumu, kas pierāda konkrēta satura darījuma esību.
Šeit atzīmēt ir vērts arī to, ka civiltiesiskās attiecībās darījuma dalībniekiem vairumā gadījumu ir rīcības brīvība noteikt tiesiskā darījuma formu. Ja to pieļauj likums, darījuma dalībnieki var noslēgt arī mutisku vienošanos, kas arī var būt tiesību un pienākumu, kā arī tiesā ceļamas prasības rašanās pamats, jo arī saistībā ar nerakstisku vienošanos izcēlies strīds ir risināms tiesā.5
Protams, ka šādos gadījumos tiesā nav iespējams iesniegt vienošanos rakstveidā, jo tāda nekad nav pastāvējusi, bet tas nenozīmē, ka vienošanās saturu un esību nav iespējams pierādīt. Arī šeit, līdzīgi kā gadījumā, ja rakstveida vienošanās ir nozaudēta, pusei, kas vēlēsies kaut ko pierādīt, būs savi argumenti jābalsta ar jau iepriekš aprakstīto citu pierādījumu palīdzību.
Otrkārt, tiesai nebūtu jāiejaucas un jānosaka tie līdzekļi un paņēmieni, ar kuriem kāda no pusēm vēlas pārliecināt tiesu par savu taisnību.6 Tātad, ja kāda no pusēm nevar vai pat nevēlas kā pierādījumu uzrādīt dokumenta oriģinālu, tā saglabā tiesības iesniegt citus pierādījumus. Vienlaikus, saskaņā ar pierādījumu vienāda spēka principu, kas ir nostiprināts Civilprocesa likuma 97. punktā, tiesai visi iesniegtie pierādījumi, kas ir attiecināmi uz strīda apstākļiem, ir jāvērtē.7
Svarīgi pieminēt, ka dokumenta atvasinājumam ir juridisks spēks tikai tad, ja attiecīgā dokumenta oriģinālam ir juridisks spēks.8 Tas nozīmē, ka spēkā neesoša dokumenta apliecinājums nepadara dokumenta oriģinālu par spēkā esošu dokumentu, lai gan ar šādu apliecinājumu var apliecināt spēkā neesošajā dokumentā ietvertās ziņas. Piemēram, ar apliecinājumu var apliecināt, ka puses bija sagatavojušas konkrēta satura vienošanos, kas nav stājusies spēkā, un tā pierādīt konkrētajā laikā pastāvošo pušu gribu, vai arī apliecināt, ka puses turpmāk savas tiesiskās attiecības pakārtoja līgumam, kas formāli nav stājies spēkā, un rīkojās konkludenti jeb tā it kā līgums tomēr būtu bijis spēkā.
Citiem vārdiem sakot, arī apliecināts spēkā nestājies līgums ir iesniedzams tiesā kā rakstveida pierādījums, taču tiesa to novērtēs kritiskāk un ne kā dokumentu. Iesniedzējam apliecinātās rakstveida ziņas būs jāpierāda ar citiem pierādīšanas līdzekļiem, piemēram, jāpierāda, ka otra puse strīdā ir rīkojusies tā, it kā dokuments būtu bijis spēkā. Savukārt spēkā nekad nestājies neparakstīts līgums neiegūs juridisku spēku tikai ar tā vienpusēju apliecinājumu un bez citiem attiecināmiem pierādījumiem personai savu taisnību varētu neizdoties pierādīt.
Šī publikācija ir sagatavota tikai kā vispārīga informācija par interesējošiem jautājumiem, un to nevajadzētu izmantot, lai aizvietotu profesionālu konsultāciju. Jums nevajadzētu rīkoties saskaņā ar šajā publikācijā ietverto informāciju, nesaņemot konkrētu profesionālu konsultāciju. Par šajā publikācijā ietvertās informācijas precizitāti vai pilnīgumu netiek sniegta nekāda pārstāvība vai garantija (tieša vai netieša), un, ciktāl to pieļauj tiesību akti, mēs neuzņemamies un nepieņemam nekādu atbildību vai rūpības pienākumu par jebkādām sekām, ja jūs vai kāds cits rīkojas vai atturas rīkoties, paļaujoties uz šajā publikācijā ietverto informāciju, vai par jebkuru lēmumu, kas uz to ir balstīts.
Atsauces:
1 Līcis A. Prasības tiesvedība un pierādījumi. Prof. K. Torgāna zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2003, 62.lpp.
2 Līcis A. Prasības tiesvedība un pierādījumi. Prof. K. Torgāna zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2003, 29. lpp.
3 Civilprocesa likuma komentāri. I daļa (1.-28.nodaļa). Otrais papildinātais izdevums. Sagatavojis autoru kolektīvs. Prof. K. Torgāna zinātniskajā redakcijā. – Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2016, 374. lpp.
4 Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2005. gada 7. jūnija spriedums lietā Nr. SKA-176.
5 Kalniņš E. Rakstiska forma kā nosacījums prasības tiesībai uz darījuma pamata. Jurista Vārds, 15.04.1999., Nr. 14 (121).
6 Bukovskis V. Civīlprocesa mācības grāmata. – Rīga: Autora izdevums, 1933, 233. lpp.
7 Ose D. Pierādījumi un pierādīšana civilprocesā. Promocijas darbs. Rīga, Latvijas Universitāte, 2013, 25. lpp.
8 Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2021. gada 5. februāra spriedums lietā SKC-143/2021 (C30281315).
Kontakti
