Normatīvais regulējums
Jau no 2015. gada 1. janvāra ir spēkā likuma Par nodokļiem un nodevām XI nodaļa “Juridiskās personas nokavēto nodokļu maksājumu atlīdzināšana” (tostarp arī 60.pants), kas ir ievesta ar minētā likuma grozījumiem. No grozījumu likumprojekta anotācijas izriet, ka spēkā esošais tiesiskais regulējums attiecībā uz normatīvajos aktos noteikto nodokļa maksātāja pienākumu izpildi ir nepilnīgs un nemotivē juridiskās personas atbildīgās amatpersonas pildīt savus pienākumus kā krietnam un rūpīgam saimniekam. Komercdarbības veicējiem nav motivācijas kārtot savas parādsaistības, jo kā praksē konstatē VID amatpersonas vieglāk un izdevīgāk ir nodibināt jaunu juridisko personu, novirzot uz to atlikušos naudas līdzekļus un aktīvus. VID amatpersonas pēc nokavēto nodokļu maksājumu piedziņas procesa uzsākšanas nereti konstatē, ka juridiskai personai nav aktīvu, uz kuriem būtu vēršama piedziņa bezstrīda kārtībā vai arī to vērtība ir būtiski mazāka par nokavēto nodokļu maksājumu saistībām. Līdz ar to jaunais regulējums cita starpā ir ievests ar mērķi efektivizēt nokavēto nodokļu maksājumu piedziņu, noteikt mehānismu kā turpmāk veicināt atbildīgās personas veikt pienākuma izpildi, kas saistīts ar juridiskās personas darbības izbeigšanu normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā, noteikt tiesisku pamatu piedzīt juridiskās personas nokavēto nodokļu maksājumus no tās atbildīgās amatpersonas. Vienlaikus anotācijā arī uzsvērts, ka, lai ievērotu privātpersonai Satversmes 105.pantā garantētās tiesības uz īpašumu, likumprojekts sagatavots tādā veidā, lai valdes locekļa (privātpersonas) atbildība par juridiskās personas saistībām iestātos tikai izņēmuma gadījumā, kad tiek konstatēta bezatbildīga rīcība attiecībā uz likumā noteiktajām saistībām, ignorējot valsts (un katra sabiedrības indivīda) intereses. Šī bezatbildīga rīcība ir uzskatāma par konstatētu, ja izpildās visi likuma “Par nodokļiem un nodevām” 60.panta pirmajā daļā noteiktie kritēriji.
Šobrīd spēkā esošā redakcija paredz VID iespēju vērsties pēc uzņēmuma nodokļu parādiem pie šī uzņēmuma valdes locekļa, ja kumulatīvi izpildās šādi kritēriji:
1) nokavēto nodokļu maksājumu summa pārsniedz 50 Latvijas Republikā noteikto minimālo mēnešalgu kopsummu;
2) lēmums par nokavēto nodokļu maksājumu piedziņu ir paziņots juridiskajai personai;
3) ir konstatēts, ka pēc tam, kad pieņemts lēmums par nodokļu revīzijas (audita) veikšanu, vai pēc nodokļu pārbaudes (kontroles) uzsākšanas, kā arī pēc nokavēto nodokļu maksājumu izveidošanās juridiskā persona ir atsavinājusi tai piederošos aktīvus un valdes locekļa darbības vai bezdarbības rezultātā nav pilnā apmērā veikti juridiskās personas nokavētie nodokļu maksājumi likumā noteiktajos termiņos;
4) ir sastādīts akts par piedziņas neiespējamību;
5) juridiskā persona nav izpildījusi Maksātnespējas likumā noteikto pienākumu iesniegt juridiskās personas maksātnespējas procesa pieteikumu
Derētu atcerēties, ka iepriekšējā redakcijā likuma “Par nodokļiem un nodevām” 60. panta pirmās daļas 3. punkts paredzēja, ka tikai tad, kad juridiskās personas aktīvu atsavināšana personai, kura atbilst Maksātnespējas likuma izpratnē definētajai ieinteresētajai personai, varēja kalpot par pamatu valdes locekļa atbildībai. Tomēr šī pieeja praksē izrādījās sarežģīti piemērojama, jo bija nepieciešams pierādīt konkrētās personas statusu kā ieinteresētai personai. Šo iemeslu dēļ tika veikti grozījumi, ar kuriem 60. panta pirmās daļas 3. punktā tika svītrota prasība par konkrētas personas statusu, bet bija paredzēts, ka atsavināšana ir notikusi, gaidot nodokļu pārbaudes pasākumu vai esot nodokļu parādam, toties saņemta nauda netika novirzīta parāda segšanai. Šīs izmaiņas būtiski vienkāršoja regulējuma piemērošanu un paplašināja Valsts ieņēmumu dienesta rīcības iespējas, vienlaikus stiprinot valsts spēju efektīvi reaģēt uz izvairīšanos no nodokļu nomaksas.
Kopumā šī tiesību norma pie tās sapratīgas piemērošanas nodrošināja pietiekošu līdzsvaru situācijā, kad cita nodokļu maksātāja (uzņēmuma) saistības būtu jāpilda fiziskai personai – uzņēmuma vadītājam, kā sekas prettiesiskajai rīcībai (darbībai vai bezdarbībai) nodokļu jomā, jo tā paredzēja skaidrus kritērijus, kad un kādos apstākļos valdes loceklis var tikt saukts pie atbildības, vienlaikus nodrošinot iespēju šai personai izmantot aizsardzības mehānismus, piemēram, ierosināt maksātnespējas procesu, iesniegt paskaidrojumus vai pierādījumus par savu nevainīgumu, kā arī paredzot solidāru atbildību ar juridisko personu, kamēr tā vēl pastāv. Minētā norma stiprināja Komerclikuma 169. pantā noteikto, ka valdes loceklim savi pienākumi jāpilda kā krietnam un rūpīgam saimniekam. Tas nozīmē, ka tam jāpilda normatīvajos aktos noteiktās prasības, lēmumi jāpieņem rūpīgi un pienākumi jāpilda savlaicīgi. Jāatzīmē, ka VID aktīvi izmantoja piešķirtas tiesības saukt pie personiskās atbildības valdes locekļus, ir bijuši ierosināti vairāki procesi, pamatojoties uz likuma “Par nodokļiem un nodevām” 60.pantu.
Vienlaikus, virzot uz priekšu administratīvo procesu par nodokļu parāda piedziņu no valdes locekļa, paralēli tika risināts jautājums par uzņēmuma-parādnieka likvidāciju. VID uzskatīja, ka tas nekādā veidā netraucē piedziņas procesu. Līdz šim.
Izskatītās lietas apstākļi
Lietas apstākļus apskatāmajā lietā īsumā var apkopot šādi.
VID ar 2021. gada 29. aprīļa lēmumu uzlika bijušajam SIA “Can-USA” valdes loceklim pienākumu atlīdzināt uzņēmuma nodokļu parādu 99 117,03 eiro apmērā.
VID uzskatīja, ka ir izpildīti visi likuma “Par nodokļiem un nodevām” 60. panta pirmās daļas kritēriji, lai šādu pienākumu uzliktu.
Pieteicējs šo lēmumu pārsūdzēja, bet gan Administratīvā rajona tiesa, gan Administratīvā apgabaltiesa viņa pieteikumu noraidīja. Pieteicējs iesniedza kasācijas sūdzību, norādot, ka uzņēmums jau bija likvidēts un nodokļu parāds dzēsts, tāpēc viņam nevar piemērot atbildību.
Augstākās tiesas secinājumi
Par spīti pastāvošai tiesu praksei, kura, šķiet, jau bija pietiekoši nostabilizējusies, Augstākā tiesa ir pieķērusies šim jaunajam argumentam par to, kā ir savienojama uzņēmuma likvidācija un parāda esība. Rezultātā Augstākā tiesa atcēla apgabaltiesas spriedumu un nodeva lietu jaunai izskatīšanai, pamatojoties uz šādiem galvenajiem apsvērumiem:
1. Normatīvā regulējuma interpretācija
Likuma “Par nodokļiem un nodevām” 60. pants paredz iespēju uzsākt procesu par nodokļu parāda atlīdzināšanu no valdes locekļa tikai tad, ja juridiskā persona vēl pastāv.
61. pants paredz, ka VID ir jābrīdina gan juridiskā persona, gan valdes loceklis. Ja sabiedrība jau ir likvidēta, šī procedūra nav iespējama.
2. Nodokļu parāda dzēšana = parāda neesība
Saskaņā ar 25. pantu, ja sabiedrība ir izslēgta no komercreģistra, nodokļu parāds tiek dzēsts, un valsts vairs nepretendē uz tā atgūšanu.
Tādējādi nav iespējams uzsākt atlīdzināšanas procesu pret valdes locekli, jo nav vairs parāda, ko atlīdzināt.
3. Solidārā atbildība nav piemērojama
Solidārā atbildība starp sabiedrību un valdes locekli paredz, ka abām pusēm ir jāpastāv. Ja sabiedrība ir likvidēta, šī solidaritāte nav īstenojama praksē.
4. Likumdevēja mērķis
Likumdevēja mērķis, ieviešot šo regulējumu, bija motivēt valdes locekļus savlaicīgi ierosināt maksātnespējas procesu, nevis sodīt pēc sabiedrības likvidācijas.
Augstākā tiesa uzsvēra, ka šis mehānisms nav paredzēts kā soda instruments, bet kā preventīvs līdzeklis, lai veicinātu atbildīgu rīcību pirms sabiedrības izbeigšanas.
5. Tiesas kļūdas
Apgabaltiesa nepamatoti ignorēja pieteicēja argumentus par viņa tiesību ierobežošanu.
Tiesa arī neanalizēja, kā likvidētas sabiedrības gadījumā varētu tikt piemērots 60. pants, un kļūdaini balstījās uz Komerclikuma un Maksātnespējas likuma normām, kas nav piemērojamas šajā administratīvajā procesā.
Ņemot vērā iepriekš izklāstītos faktiskos un tiesiskos apstākļus, kā arī Augstākās tiesas spriedumā sniegto interpretāciju, kļūst skaidrs, ka likuma “Par nodokļiem un nodevām” 60. pants nav piemērojams situācijā, kad juridiskā persona ir izslēgta no komercreģistra un tās nodokļu parādi ir dzēsti. Šādā gadījumā nav iespējams uzsākt procesu par nodokļu parāda atlīdzināšanu no bijušā valdes locekļa, jo:
nav vairs tiesību subjekta, no kura būtu iespējams piedzīt parādu;
nav iespējams piemērot solidaritātes principu starp juridisko personu un tās valdes locekli;
tiek liegtas likumā noteiktās procesuālās tiesības, piemēram, iespēja sabiedrībai iesniegt maksātnespējas pieteikumu vai veikt parāda samaksu, lai izvairītos no atbildības pāriešanas uz valdes locekli.
Augstākā tiesa ir uzsvērusi, ka nodokļu iekasēšanai ir jānotiek likumā noteiktajā kārtībā, ievērojot tiesiskās paļāvības un tiesību skaidrības principus. Tādējādi, ja nodokļu parāds ir dzēsts un sabiedrība likvidēta, valdes loceklim nevar tikt piemērota personiskā atbildība par šiem parādiem administratīvā procesa ietvaros.
Kontakti
